Survivor adventure 2011

logo

SURVIVOR ADVENTURE 2011 EKSPEDĪCIJAS APRAKSTS.

Ekspedīcijas SURVIVOR ADVENTURE ietvaros sen jau bija plānots pieveikt Latvijas mežonīgāko upi Tartaku, un ar prieku un patiesu lepnumu varu paziņot, ka šogad 2011. gadā, kad mūsu Ekspedīcijai apritēja 5 gadi, mēs to beidzot izdarījām.

Survivor ADVENTURE ir piedzīvojumu ekspedīcija, kuras pirmsākumi meklējami 2007. gada vasarā, kad tās dibinātāji- Ēriks Roze un Raitis Ziediņš veica savu pirmo piedzīvojumu Ekspedīciju. [resursi http://survivoradventurelv.blogspot.com/ ]

Laivošana norisinājās ezeru zemē Latgalē, kur tika šķērsoti vairāki ezeri- Geroņimovas Ildzs, Rušons, Cīriša ezers, Katleņš, Skudriņkas ezers, Dziļūksnis, Pakaļņa ezers un Luknas ezers, kā arī Latvijas mežonīgākā upe Tartaka. Pasākums norisinājās 3 dienas (29.-31.07.2011.) un vidēji tika veikti ~60 km. Braucienam tika izmantotas 2 laivas- viena canoe un viena smailīte. Salīdzinoši smailīte bija ātrāka un vieglāk vadāma, taču canoe laivai ir lielāka celtspēja, kas nodrošināja mūsu mantu transportēšanu. Braucienā piedalījāmies 3 cilvēku sastāvā (Ēriks, Raitis, Lauris)


SURVIVOR ADVENTURE ekspedīcijas dalībnieki- Raitis, Ēriks,Lauris (no kreisās)

Tā kā šīs Ekspedīcijas pamatmērķis nav „plezīra” brauciens, bet pieveikt pēc iespējas sarežģītākus, garākus un ierindas laivotājiem neierastus maršrutus, tad Tartaka maršruta izvēle attaisnoja sevi par visiem 200 %, taču par visu pec kārtas!

1. Diena.

Savu Ekspedīcijas maršrutu uzsākām no viesu mājām ‘’Zemeņu krastiņi’’ pie Geroņimovas Ildzas ezera, kur apmetāmies jau 28.07., pārlaidām nakti leltī un no rīta pēc atspirdzinošas peldes laidām savas laivas udenī un sākām barucienu. Pirmo šķērsojām Geroņimovas Ildzas ezeru. Ūdens bija mierīgs un bez īpaša pretvēja, tāpēc to šķērsojām bez īpašām problēmām. Tālāk bija jāšķērso ~150 m gara upīte, kas savieno Geroņimovas Ildzas ezeru ar Ūbeļu līci. Pati upīte ir gandrīz neizbraucama, laivas bija jāvelk un pa vidu bija 2 lielas caurules, kurās satek ūdens, bet tās ir pietiekoši platas, lai varētu cauri izlaist gan canoe, gan smailīti.


Mistiskās caurules starp Geroņimovas Ildzas ezeru un Ūbeļu līci

Tālāk iebraucam Ūbeļu līcī, taču braucam tam tikai garām, jo mūsu maršuts tālāk turpinās pa Rušona ezeru. Pārsvarā braucām pa Rušona ezera D malu. Ceļā bija vairākas salas, sastapti vietējie makšķernieki un kāda laipna vietējā iedzīvotāja, kura mums pat piedāvāja tasi tējas, taču nācas atteikties, jo citādi mēs zaudētu maršrutam paredzēto laiku. Rušonā vairakās vietas bija maldinošas ezera niedres, kas no attāluma šķita kā krasta līnija, bet pēc kartes bija jābūt ezeram. Tikai piebraucot tuvāk varēja redzēt, ka dažās vietās niedres ir tik dziļi ieaugušas ezerā, ka no lielāka attāluma tās izskatās pēc krasta. Tā vien niedru kūļos knapi atradām īsto pagriezienu uz Jaunaglonu, kur arī sākas Tartakas upes pirmais posms līdz Cīriša ezeram.


Rušona ezera niedrēs

Iebraucot Tartakā pie Jaunaglonas uzreiz priekšā bija pirmais nopietnais šķērslis- vecu dzirnavu aizsprosts.


Dzirnavu aizsprosts pie Jaunaglonas

Laivas bija jāpārnes. Nebija viegli, jo krasta nogāze bija stāva un akmeņaina. Kad veiksmīgi atkal tikām udenī, pēc kāda laiciņa piestājām tādā mazā ezeriņā, ko sauc par Katleņu. Vietējā bodē papildinājām savus „krājumus” un devāmies tālāk. Pa ceļam šķērsojot Skudiņkas ezeru un nonākam pie Višķu- Aglonas tilta, kur laivas atkal ir jāpārnes, jo priekšā ir prāvs akmeņu krāvums.


Skudriņkas ezerā


Aglonas- Višķu tilts

Laivas pārnesam un nonākam jau Cīriša ezerā. Skaists un plasš ezers, taču braucot gar Upursalu bija manāms pretvējš. Bija jau vēla pēcpusdiena, tāpēc nolēmām ierīkot 1. dienas bāzi Upursalā, kur atradām tiešām ideālu liedegu ar nelielu pludmali.


1.dienas bāzes vieta Upursalā, Cīriša ezerā


Ēriks gatavo gardo zirņu zupu

Ātri iekārtojām sev izmantojamo apkārtni, uzslējām telti, iekurinājām ugunskuru, pagatavojām vakariņās zirņu zupu, iemalkojām kādu dzērienu, un, parrunājot pa dienu piedzīvoto, pamazām devāmies pie miera.

2. Diena.

Otrās dienas rīts mums iesākās silts un saulains.  Pēc veldzējošas rīta peldes un brokastīm laidām savas laivas atkal Ciriša ezerā un turpinājām maršrutu. Braucot gar Jokstu salu, īpaši krāšņs skats pavērās uz rīta Saules apspīdēto Aglonas baziliku. Šāda skata dēļ vien ir vērts šķērsot Cīriša ezeru.


Aglonas bazilika- skats no Cīriša ezera

Aiz Jokstu salas no Cīriša iebraucam atkal Tatakā. Upes tecējums samērā mierīgs. Šķērsojam tiltu pie Salenīkiem un jau pēc brītiņa iebraucam Dziļūksnī, kur labajā pusē atrodas arī Cīriša HES aizsprosts. Ūdenskrātuves malas bija pilnas ar makšķerniekiem. Pie paša aizsprosta ūdestiplne ir ļoti dziļa, krasts stāvs un laivas, īpaši, ja tajās ir mantas priekš 3 dienām, nav viegli dabūt krastā. Mazliet izmērcējot kājas un ne tikai, veiksmīgi esam laivas dabūjuši krastā, noslidinam pa kalnu lejā un atkal ielaižam Tatakā. Tālāk upes gultne ir gabarēta un viegli braucama līdz pašam Pakaļna ezeram.


Raitis pie Salenīku tilta


Cīriša HES aizsprosts

Iebraucot Pakaļna ezerā, sākumā turamies labajā pusē, tad pārbraucam uz kreiso krastu, kur sākas Tartaka turpinājums- vai precīzāk būtu teikt- sākas Tartaka dabīgā upes gultne,  kas ir maz cilvēku roku skarta un saglabā savu mežonīgo tecējumu, sakritušus kokus, krāces un vecu dzirnavu akmeņu krāvumus.


Raitis un Ēriks baudot Pakaļņa ezera peldi

Pirms maršruta turpināšanas nolēmām nopeldēties Pakaļna ezerā, kur arī satikām vietējās iedzīvotājas, kuras bija mazliet pārsteigtas par mūsu maršruta turpinājumu Tartakā, jo šī upe esot gandrīz neizbraucama. Varbūt kādam tā arī ir neizbraucama, tikai ne mūsu ekspedīcijai- Survivor Adventure.

Tā kā meitenes kautrējas mums pievienoties kopējā peldē, ilgi nekavējāmies un devāmies tālāk Tartaka mežonīgajā piedzīvojumā.


Tartaks aiz Pakaļna ezera


Viens no daudzajiem sakritušo koku šķēršļiem Tartakā

Jau šķērsojot pirmos līkumus, sapratām, ka mierīgā braukšana pa lēzenajiem ezera ūdeņiem ir beigusies. Upes ūdens līmenis bija samērā zems. Ik pa laikam parādās akmeņainas krāces, ļoti (pat reizēm pārāk) daudz sakrituši koki un citi sķeršļi. Vairākus kritušo koku šķērļus varēja izbraukt, bet pie citiem nācās lekt no laivas ārā un pārnest to pāri kokiem vai akmeņiem. Bija arī posmi, kas bija mierīgi braucami un bez šķēršļiem, bet salīdzoši uz kopējā Tartaka maršruta fona ļoti maz.


Ēriks ar Lauri apspriež tālāko maršruta gaitu

Taču tieši šādu piedzīvojumu mēs arī gaidījām, kur aiz katra līkuma ir jauns izaicinājums, jauns sķērslis, ko pārvarēt. Mēs negaidījām nekādu ‘’plezīra braucienu’’, jo šajā pasākumā nebijām ‘’nākuši šēņot’’. Neiztikām arī bez traumām- zilumiem un nobrāztiem ceļgaliem, rokām.  Viens dalībnieks, Raitis, pat diezgan nopietni sagrieza divus pirkstus uz niedrēm, cenšoties izvairīties no šķēršļa.

Kaut arī līdz iespējamajai nākamajai bāzes vietai nebija tāls posms jābrauc, tas nemaz negāja tik ātri kā vēlētos. Krāces un koki krietni patērēja laiku. Bijām pat tik tālu iegājuši azartā ar Tartaka pārvarēšanu, ka nepamanījām, ka ir jau klāt vakars un sāk krēslot. Kad bijam jau šķēršojuši tiltu pie Lozdām, tad sākām intensīvi meklēt 2. dienas bāzes vietu, ko atradām pie veca, sabrukuša dzirnavu aizsprosta.


2. dienas bāzes vieta


Čukču pirts

Bāzes vietā ātri uzslējam telti, sagādājām malku, ieurinājām ugunskuru, kas nenācās īpaši veigli, jo pa dienu bija nolijis lietus un malka bija slapja. Vēl bija paredzēts uzbuvēt tā saucamo ’’čukču’’ pirti. Konstrukcija vienkārša- izrok bedri, kurā iekurina augunskuru, pa virsu saliek akmeņus, kurus sakarsē, tad ogles no bedres izvelk ārā, vietu paklāj ar plēvi vai brezentu un iet pirtī, metot garu uz sakarsētajiem akmeņiem. Taču šoreiz laika trūkuma dēļ ‘’čukču’’ pirti nesanāca nobaudīt.Tik vien kā uzslējām konstrukciju un sākām karsēt akmeņus, taču bija jau vismaz viens naktī un akmeņu sakaršanai vajadzēja vismaz vēl ~3 stundas. Taču nogurums un izsalkums darīja savu. Pavakariņojām, dalījāmies iespaidos par mežonīgo Tartakas upi, apspriedām nākamās dienas maršruta nianses un devāmies pie miera.

3. Diena.

Trešajā un maršruta pēdējā dienā mēs vairs īpaši nesatraucāmies par laika trūkumu, jo līdz Tartaka ietekai Luknas ezerā mums bija vien atlikuši ~7km. Tāpēc kārtīgi izgulējāmies, nesteidzīgi pagatavojām un baudījām brokastu maltīti- vārītus pelēkos zirņus ar speķa mērci un svaigu gurķu salātiem. Izbaudījām arī rīta peldi Tartakā. Lenā gaitā sakārtojām mantas, sakopām bāzes vietu un turpinājām maršrutu.


Top brokastis


3. dienas rīts

Tiesa, lai arī nebija atlicis daudz līdz Tartaka beigām, nekāds vieglais posms tas nebija- sakrituši koki un krāces mūs pārsteidza ik uz soļa. Vietām tiešām laivu vairāk nācās vilkt, nekā pašiem braukt. Tāds nopietnākais škērslis bija Podgurjes dzirnavu aizsprosts.


Podgurjes aizsprosts

Pats aizsprosts ir sabrucis, taču akmeņu krāvumi ir diezgan pamatīgi, veidojot iesaidīgas krāces. Uz brīdi piestājām malā. Pie vietējiem iedzīvotājiem papildinājām ūdens krājumus, kas bija jau izsīkuši, un pie reizes apvaicājāmies par iespējām pārvarēt dzirnavu aizsprosta krāces. Pēc vietējo teiktā, pārsvarā visi laivas nesot apkārt. Taču tas bija samērā liels un mums pagrūrts apkārtceļš, jo laivas bija mantu pilnas. Nolēmām riskēt un laivas izlaist cauri krācēm. Uzmanīgi pieturot laivas galus, veiksmīgi tās arī dabūjām pāri krācēm. Vienu brīdi jau gandrīz smagākā canoe laiva izslīdēja spēcīgajā ūdens straumē, taču mūsu kopīgā sadarbība un apņēmība laivas veiksmīgi nogādāt krāču otrā pusē ņēma virsroku. Veiksmīgi nogādājuši laivas mierīgākā ūdenī, turpinājām atlikušo Tartaka posmu līdz Luknas ezeram.


Šis vairāk atgādināja tiltu, nevis kritušu koku J

Ap pusdienas laiku, pārvarot neskaitāmus skēršļus Tartakā, beidzot iebraucam Luknas ezerā. Sajūsma, prieks un gandarījums par paveikto bija neaprakstāms. Nogurums,  izmirkušas drēbes, nobrāzti ceļgali un rokas- tas viss vairs nebija prātā, jo mēs bijām pieveikuši Latvijas mežonīgāko upi- Tartaku.


Iebraucot Luknas ezerā

Mazliet piestājām Luknas ezera krastā, lai atvilktu elpu. Bija doma maršrutu turpināt līdz Višķu ezeram, taču sazinoties ar laivu iznomātāju, tika nospriests laivas nodot jau tepat pie Luknas ezera. Pēc nepilnas pusstundas esam jau krastā, nododam laivas un pamazām gatavojamies jau mājupceļam. Ezera krastā sastopam kādu pensionāru pāri, kurš ar savu ‘’žigulīti’’ atbraukuši pie ezera atpūsties. Pārmijām pāris vārdus, taču tuvojās lietus un saruna apsīka, bet patiess prieks bija vērot šo pozitīvi noskaņoto vecāka gadu gājuma pāri kopā atpūšamies un esam pilnīgā harmonijā ar sevi un apkārtējiem. Mūsdienās daudziem tas pietrūkst.

Pēc kāda laiciņa ir klāt arī mūsu transports, sapakojam mantas un sakam ardievas Latgales pusei, pa ceļam vēl piestājot un nofotografējot Aglonas baziliku, un apmierināti ar paveikto dodamies mājup- uz Rīgu.


Aglonas bazilika

Pēcvārds.

Lai kādas grūtības un škeršļus mums nesagādāja Tartaka upe, mēs to pārvarējām un esam lepni par to. Uzreiz varam ieteikt citiem laivotājiem- ja vēlaties tikai zvilnēt uz ūdens- Tartaks nav priekš Jums. Tā vietā varat izvēlēties kādu no Latgales ezeru baseinu maršrutiem.

Kā arī izsakam pateicību laivu nomai- laivaslatgale.lv. Ļoti atsaucīga un pretimnākoša laivu noma.

Runājot par pašu Latgali- bijām ļoti pārsteigti par vietējo iedzīvotāju atsaucību un laipno pretimnākšanu. Skaista un riezē mežonīga daba kopā ar pozitīvu attieksmi- tādu mēs atcerēsimies ezeru zemi- Latgali.


Uz tikšanos…

Ēriks, Raitis, Lauris

2011