Laivu nomas, viesu mājas Ezersētas un arī šīs mājaslapas saimnieki ir Gunta un Ainārs Streļči.

Šajā nodaļā ir nedaudz no vēstures, iespējams, ka bildēs kāds varēs atpazīt sevi  jaunībā.

Ar kādu no vaļaspriekiem var saslimt divējādi: vai nu tas ir gēnos, vai tevi kāds „inficē”. Uz mums var attiecināt otro gadījumu, proti, mācoties 80.gadu beigās Jelgavā, leģendārajā LLA, tautā sauktu par „aķeni”, pirmoreiz mūžā piedalījāmies ūdenstūristu sekcijas rīkotajā pavasara rallijā „Gauja 88.”. Tautas bija daudz un noskaņojums bija „komunistiski radošs”.

Bildēs var aplūkot gan mūsu komandu „Buļ  buļ”, gan 1.Maija demonstrāciju apkārt siena kaudzei, gan lielo plostu uz Gaujas.

Pievērsiet uzmanību inventāram- pārsvarā piepūšamās gumijas laivas („pūšļi”), alumīnija airi, mugursoma Jermak– bija topā un, protams, satriecoši labs garastāvoklis visiem bez izņēmuma. Kā lai neaplipinās ar šo “sērgu”?!

Pēc studiju beigām, atgriežoties mājās uz dzimto kolhozu, kurš nu bija pajucis, kādu laiku turpinājām laivot ar tiem pašiem pūšļiem pa ierastajiem maršrutiem: Salacu, Daugavu, Suseju, Mēmeli. Savā ziņā gumijas laivai nav ne vainas,tai ir tikai ir divi būtiski trūkumi: to var pārdurt un tā ir lēna – piemērota tikai laivošanai pa upēm.

Ir sanācis pavisam nejauši būt klāt arī kādā vēsturiskā brīdī- 1991.gadā vasarā, braucot pa Mēmeli, nācās no upes izvilkt OMONiešu nolauzto muitas zīmi pie Skaistkalnes tilta.
Tie varoņi tiešām bijām mēs, to varat redzēt šajās bildēs.

Pavisam netīšām, strādājot kādā kolhoza noliktavā, ieraudzīju četras saliekamās smailītes Taimeņ– izrādās tās kolhozs kādreiz bija nopircis saviem komjauniešiem, bet, acīmredzot, vienreiz izmantotas, tās vairāk netika kustinātas. Man kā ūdenstūristam jau ar pieredzi siekala saskrēja līdz papēžiem, jo nopirkt „taimeni” tajos laikos bija neiespējami. Un, pats galvenais, smailītes pavēra iespēju ceļot tepat, Latgalē, pa daudzajiem ezeriem.

Kurš nezina, tad „taimenis”ir saliekamā alumīnija karkasa laiva, pārvilkta ar gumijota brezenta ādu (sk. bildē). Salīdzinājumā ar piepūšamo gumijas laivu, ši ierīce ir vēl vieglāk sadurama, bet šo trūkumu pilnībā atsver tās gaitas ātrums. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet četri kolhoza laiku „taimeņi”, pa šiem gadiem izgājuši caur „uguni un ūdeni”, visneiedomājamākām trubām, tiltiņiem un caurtekām.

Lāpītas un līmētas, tomēr laivas arvien vēl ir darba kārtībā. Varu apgalvot, ka„ taimenis” ir viena no visgrūtāk apgāžamajām laivām, jo airētājs sēž praktiski uz grīdas, līdz ar to arī laivas smaguma centrs ir zem ūdenslīnijas. Mums nācies būt Rušonā lielajos viļņos, – alumīnija karkass krakšķēja no pārslodzes, viss laivas korpuss locījās kā zutis, bet nekas vairāk, izņemot  lielu pārbīli, tā arī nenotika.

2001. gadā nolēmām Ezersētās nodarboties ar lauku tūrismu, sākām uzņemt ceļotājus nelielā pirtiņā ezera krastā un pakāpeniski arī radās doma  mūsu vaļasprieku – laivošanu-  „inficēt” citiem.

Es, protams, nešķiroju cilvēkus laivotājos un tajos, kas sēž mājās pie televizora, bet tomēr izlūkos es ietu tikai ar pirmajiem, par to esmu pilnīgi pārliecināts!

Ainārs