Ievads. Sievietēm piemītot dabiska vēlme plānot. Mana sieva tam ir pierādījums. Lai izbrauktu pa Latgales ezeriem ar laivām, no manis tika prasīta tikai viena lieta – vārds „jā”. Visu pārējo sieva izdarīja pati. Izdomāja ūdenstilpni, maršrutu, izdomāja, kur dabūt laivas un kā piespiest mani pateikt „jā”.
Kur braukt? Maršruta un vietas izvēlē daudz palīdzēja interneta mājas lapa http://laivaslatgale.lv/ , kur bija piedāvāti jau gatavi un iztestēti maršruti. Tāpat tika piedāvāta laivu noma ar iespēju saņemt laivas tur, kur gribi sākt peldēt, un papildus iespēja, ka finišā tevi savāc un atved uz startu, kur atstāta mašīna. Tāpat palīdzēja tajā pašā mājas lapā nopublicētais braucēju stāsts, kur mūsu ieplānoto maršrutu kāds jau bija dzīvs izbraucis un aprakstījis.
Izvēlējāmies maršrutu caur pieciem Latgales ezeriem, kuri savienoti savā starpā: Drīdzis – Ots – Ārdavs – Cārmins – Jazinks. Ieplānojām braukt divas dienas, bet bijām gatavi arī pamainīt maršrutu, ja izrādītos, ka ejam par ātru vai par lēnu. Ainārs – cilvēks, kurš mums izīrēja un piegādāja uz starta vietu laivas un kurš mūs finišā arī savāktu, pateica, ka viņš varot mūs savākt jebkur. Galvenais, lai pie krasta var piebraukt ar mašīnu.
Ar ko braukt? Tā kā man tētis bērnībā bija stāstījis, ka ezeros straumes parasti nav, tad nolēmām ar piepūšamajām laivām nebraukt, lai līdz vasaras beigām varētu tikt mājās. Tāpēc no laivu nomā pieejamajām laivām pa telefonu pasūtījām kanoe. Plānojām braukt četratā, tāpēc pasūtījām divas divvietīgas laivas. Dienu pirms brauciena laivu nomas īpašnieks informēja mūs, ka ir atbrīvojušās arī divas smailītes un mēs varot izvēlēties – ņemt kanoe vai smailes. Nebijām braukuši ne ar vienām, ne otrām, bet izvēlējāmies smailes.
Ar piepūšamajām laivām bijām jau braukuši studentu korporāciju laivu braucienos, bet šis būtu mūsu pirmais autonomais brauciens, turklāt, pirmais ar smailēm. Tāpēc mēs pilntiesīgi varējām sevi saukt par amatieriem (kas paredz morālas tiesības pazaudēt kādu no ceļa biedriem, noslīcināt laivu un krist panikā).
Ko ņemt līdzi? Sākām gatavoties. Lai neko neaizmirstu, sieva uztaisīja sarakstu. Pārtika 2 dienām, kas ietvēra nopietnas vakariņas un brokastis, ko ēst uz sauszemes, un maizītes un citi uzkožamie, ko ēst laivā. Alus un blašķīte, lai sasildītos. Telts un guļammaisi, siltākas drēbes, peldbikses, katliņš un sērkociņi, pretodu līdzeklis, nazis, sāls, sieva, pretiedeguma krēms, higiēnas piederumi, virve, tualetes papīrs, vienreizējie trauki, plāksteri, kompass. Kartupeļi, ko cept ugunskurā. Lielie miskastes maisi, kur ievietot somas, lai nesamirkst. Glābšanas vestes un karti mums piešķīra Ainārs. Piedāvājumā bija arī ūdensnecaurlaidīgi mantu maisi, bet mūsu somām tie bija par mazu.
Smailītes. Sākām viesu mājā Drīdža krastā, uz kurieni atbraucām ar savu mašīnu un uz kurieni atveda abas laivas. Savu mašīnu atstājām apsardzei turpat viesu mājā (1 Ls). Laivas, lai arī izskatījās nelielas, izrādījās ietilpīgas. Smailei aizmugurējā un priekšējā daļa ir nosegtas, atklātas ir divas sēdvietas un paliela telpa pa vidu. Nosegtajās daļās cilvēku nevar iebāzt, bet var salikt mantas. Aizmugurējā daļā ielikām lielo miskastes maisu, kur sabāzām telti, divus guļammaisus, piepūšamo matraci (tukšu – gulēšanai teltī) un tur pat palika vietas kādām divām alus sešpakām. Priekšējā daļā ielikām Rimi vai Maximas maisu ar daļu pārtikas un mugursomu ar tūlītējās nepieciešamības precēm. Laivas vidusdaļā ielikām lielo ceļojuma somu – 60×35 cm, protams, arī maisā. Ja laivā tomēr vietas nepietiek, tad šo to var piestiprināt uz laivas priekšgala ar tur esošajām gumijām.
Ainārs izstāstīja, ka airēt var abi, bet stūrē aizmugurē sēdošais. Maršrutu, ko bijām izvēlējušies divām dienām, viņš labi pazīstot un pats varot nobraukt četrās stundās (25 km). Ja mūsu peldiens sanākot pārāk ātrs, varam pagarināt maršrutu un peldēt tālāk vai papildus izmest loku un izpeldēt cauri vēl vienam ezeram, kas nebija maršruta posmā, bet kurā var iepeldēt pa ceļam (Sīvera ezers).
Foto: pirms starta Drīdža ezerā
Peldējums. Kad sākām irties, vajadzēja nedaudz piešauties, bet nekas sarežģīts nebija. Laivā labāk sēdēt peldbiksēs vai šortos, jo airi ir abpusīgi un, vicinot tos abās pusēs, gadās apšļakstīties. Kājās visērtāk kādi gumijas-plastmasas apavi, ar ko var staigāt pa ūdeni un kuri neizmirkst vai kurus var ātri novilkt – čības. Atcerējāmies, ka aizmirsām cimdus, lai neveidotos tulznas. Kad laiva ieskrējās, varējām attīstīt labu ātrumu.
Pa Drīdzi izpeldējām bez problēmām. Tas, ka tas ir pats dziļākais Latvijas ezers, mūs īsti neietekmēja, jo centāmies turēties virs ūdens. Labāk ir peldēt tuvāk krastam. Pirmkārt – apgāšanās gadījumā var vieglāk izpeldēt. Otrkārt – interesantāk. Var redzēt, cik ātri peldi, var apskatīt krastu un vieglāk orientēties. Kad iepeldi ezera vidū, tad rodas sajūta, ka kulies uz vietas. Turklāt grūti atpazīt krasta līnijas iezīmes, pēc kurām orientēties pēc kartes. Visērtāk orientēties pēc zemesragiem un līčiem. Noderēja arī kompass, bet tikai, lai pārliecinātos, ka ejam pareizi.
Izeju no Drīdža atradām relatīvi viegli. Jābrauc zem neliela tilta, zem kura uz nākamo ezeru tek straume. Jāņem vērā, ka mēs braucām augusta vidū, kad ūdens līmenis ir stipri zems. Metru divsimts straume gāja caur cietzemi un atgādināja upīti, bet tad pārgāja otrajā – Ota – ezerā un sāka līkumot starp niedru džungļiem un pēc mirkļa kļuva tik sekla, ka vajadzēja laivu vilkt. Apakšā`i balta smilte, virsū skaidrais ūdentiņis. Tikai ūdentiņis bija mazāk par10 cm un baltās smiltes vietā dūņas līdz pakaļai J. Bet tas bija tikai nelielu gabaliņu. Un dēles ir veselīgas.
Foto: savienojums starp Drīdzi un Ota ezeru
Iepeldējām otrajā – Ota ezerā. Ezers, stipri aizaudzis ar dažādām ūdenszālēm, atstāja drūmu iespaidu. Tas arī viss, ko vērts par to teikt.
Pārpeldēšana uz nākamo ezeru notika pa mazu upīti. Šis posms bija interesants, jo nācās manevrēt pa līkločiem. Pa upīti iepeldējām trešajā – Ārdava ezerā.
Foto: savienojums starp Ota un Ārdava ezeriem
Ārdava ezers, tāpat kā visi pārējie – ar diezgan dzidru ūdeni, bet krasti ar niedrēm un mežiem aizauguši. Gar krastiem šur tur pa kādai sētai un viesu mājai. Pie vienas mājas, kur bija skaista pludmalīte, izkāpām krastā uztaisīt zaļo pieturu. Piebrauca saimnieks uz kvadricikla; izstāstīja, ka, ja mēs vēloties palikt, tad varam to darīt. Esot arī pirts. Mēs nepalikām, jo bijām plānojuši aizpeldēt līdz nākamajam ezeram un nakšņot tur.
Kad atsākām peldēšanu, tas pats saimnieks sāka vizināties ar ūdens motociklu. Izspriedām, ka tas ir pats ārdavonkuls (no vārda „ārdīties”), kas devis vārdu ezeram. No Ārdava ezera vēl bija iespēja izbraukt apli pa Sīvera ezeru, bet tad būtu speciāli jāairējas turp un atpakaļ, jo tas nebija maršruta posmā. Slinkums virza progresu un progress mūs aizvirzīja tālāk pretī ceturtajam ezeram – Lejas ezeram.
No Ārdava uz Lejas ezeru veda viens no skaistākajiem posmiem ceļojuma laikā – Dubnas upe. Skaista nevis ar to, ka plata un strauja, bet ar to, ka nedziļa, aizaugusi un pilna ar piekritušiem kokiem. No laivas izkāpt vajadzēja tikai, lai tiktu cauri zemam kājnieku tiltiņam, citādi ne. Manevrējām starp kokiem, spēlējām limbo un skatījāmies ūdensaugus.
Foto: Dubnas upe starp Ārdava un Lejas ezeriem
Stāsta turpinājums sievas izpildījumā.
No Dubnas iebraucot Lejas ezerā uzreiz pa labi atrodas viesu māja „Lejasmalas”. Tā kā pirms gada mūsu kvartetam te norisinājās kāds zīmīgs pasākums, tad sentimentālu jūtu vadīti meklējām naktsmājas tieši šeit. Sazvanījām saimnieci un nokārtojām jautājumu par kempinga vietu, kas izmaksāja 2.50 Ls no personas. Par šo naudiņu atvēlētajā placītī varējām uzsliet teltis, iekurt ugunskuru ar saimnieku sagādātu malku, ēst pie koka galda, sēdēt uz koka soliņiem, apmeklēt mazmājiņu, kas bija aprīkota ar tualetes papīru, kā arī izmantot ezera sniegtos labumus un miskasti. Padārgi, bet negribējās vairs nekur braukt.
Foto: kempingošana
Var teikt, ka ar laika apstākļiem mums paveicās, jo lietus sāka līt uzreiz pēc vakariņām un beidza pirms brokastīm. Naktī lieliski noderēja blašķīte, lai sasildītos un uzdzītu miegu, kas vēja un lietus radītā trokšņa dēļ bija visai caurs. Vējš pūta pamatīgi, un vairākos momentos likās, ka telts aizies pa gaisu, taču no rīta viss atradās savās vietās.
Pēc savstarpējām diskusijām un telefoniskām pārrunām ar Aināru nolēmām turpināt ceļu. Atlikušais ceļa posms bija plānots pa diezgan šaurām ūdenstilpnēm, kur vējam nav vietas ieskrieties, tāpēc Ainārs pārliecināja, ka no lieliem viļņiem nav jābaidās un arī lietus vairs nelīšot. Tad nu meitenes tika riktīgi sapakotas un otrās dienas peldējums varēja sākties.
Foto: pirms otrās dienas starta Lejas ezerā
Starp Lejas ezeru un Cārminu ir pagarš, pašaurs un ar dažādām ūdenszālēm krietni aizaudzis ūdens veidojums, tā ka pārvietošanās ātrums samērā neliels. Pats Cārmins arī garš un šaurs, taču interesants ar to, ka tā niedrainajā krastā bija jāatrod pareizā vieta, lai pārnestu laivas pa īsāko posmu uz Jazinkas ezeru. Ar kartes, kompasa un izlūkošanas metodi tāda vieta aptuveni tika atrasta. Bez diviem vīriešiem gan klātos grūti, bet par laimi mums tādi bija paķērušies līdzi. Abas laivas pa kārtai tika nestas, vilktas un stumtas līdz mūsu maršruta beidzamajai ūdenstilpnei, kuras krasti, kā jau ierasts, aizauguši.
Foto: kāju posms starp Cārminu un Jazinku
Nokļūstot Jazinkā noziņojam Aināram par savu pozīciju un sarunājam par mūsu savākšanu galapunktā. Laika mums vēl bija pietiekoši daudz, lai kādu brīdi atļautos padreifēt nelielajos vilnīšos un iedzert alu, lūkojoties mākoņos vai vērojot saules mirguļošanu ūdenī. Kokos varēja manīt pirmās rudens pazīmes, tāpēc mazliet sametās žēl par to, ka vasara un atvaļinājums pavisam drīz beigsies.
Foto: Jazinkas ezers
Un tad jau klāt arī finišs. Drošības dēļ apjautājāmies krastā esošo piknika vietu okupējušajām personām, vai tuvumā ir Velnezers un ceļš. Saņemot apstiprinošu atbildi, cēlāmies krastā. Puiši vēl ieleca ūdenī nopeldēties, un Ainārs drīz bija klāt. Viens pāris palika ar laivām un mantām finišā, bet otrs ar Aināru brauca uz Drīdzi pakaļ savam auto. Pēc tam visi atkal tikāmies finišā, nokārtojām rēķinus un devāmies mājās.
Foto: pēc finiša netālu no Jazinka
Kopsavilkums. Mums patika! Mūsu mērķis nebija uzstādīt kaut kādus rekordus vai savā starpā sacensties, bet gan izbaudīt pašu piedzīvojumu. Katru dienu braucām pa četrām – piecām stundām, veicot apmēram vienāda garuma distanci (kopējais distances garums25 km), un atlicinot laiku atpūtai. Par interesantāko atzinām Dubnas posmu, līdz ar to nākotnē ir doma braukt pa kādu upi. Aizraujoši bija arī meklēt ezeru savienojumu vietas, kas nereti bija paslēpušās niedrēs un krūmos. Grūtākais – kāju posms ar laivu pārnešanu. Iespējams, ka augusta beigas nav tas labākais laiks laivošanai zemā ūdens līmeņa dēļ, taču knišļu trūkuma ziņā tas ir ideāls laiks. Maksa par to visu arī pietiekoši liberāla (precīzu summu neatceros, bet cenas ir atrodamas raksta sākumā minētajā interneta mājas lapā), turklāt ar Aināru vēl vienojāmies par atlaidi apmaiņā pret šo rakstu. Paldies, Ainār! J
Laivoja: Ilze, Jānis, Daiga un Arnis
Rakstīja: Arnis un Daiga
2011.gada augusts
